Zaļmēslojums

Zaļmēslojums

Liela daļa Zemgales saimniecības praktizē atsevišķus augu audzēšanu monokultūrā vairākus gadus no vietas. Rezultātā iegūst mazākas ražas, pazeminās augsnes auglība, augsnē zūd augu barības elementu līdzsvars. Tāpēc saimnieku uzdevums ir saglabāt un uzlabot augsnes auglību. Labākais veids kā to panākt ir ievērot augu seku, audzējot ne tikai kviešus un rapšus, bet arī tauriņziežu dzimtas augus. Otrs veids ir audzēt zaļmēslojumu.

Zaļmēslojums ir kultūraugi, kurus audzē augsnes ielabošanai, lai samazinātu tās sablīvēšanos, barības elementu izskalošanos un eroziju. Zaļmēslojuma kultūras ir augi, kurus parasti nopļauj ziedēšanas sākumā un svaigus, vai labāk nedaudz apvītinātus iestrādā augsnē.

Kāda nozīme ir zaļmēslojumam?

• Palielina barības vielu un trūdvielu saturu augsnes virskārtā, veicina pakāpenisku un vienmērīgu slāpekļa, kālija un fosfora nodrošinājumu visās auga augšanas un attīstības fāzēs;
• Regulāri lietojot, samazina augsnes skābumu par 0,2-0,5 vienībām;
• Bagātina vienpusīgu augu seku;
• Veicina grūti šķīstošo vielu izmantošanos augsnē;
• Zaļmēslojuma augi, it īpaši tauriņzieži, ar dziļo sakņu sistēmu uzņem barības vielas no augsnes dziļākiem slāņiem;
• Ierobežo nezāļu, kaitēkļu un slimību izplatību;
• Samazina pesticīdu lietošanas nepieciešamību;
• Kultūraugu audzēšanas starplaikā no augsnes šķīduma uzņem barības elementus, kas citādi varētu izskaloties.

Izvēloties pietiekami ātraudzīgus zaļmēslojuma augus, kam ir labi attīstīta sakņu sistēma tiek novērsts augsnes nogurums un uzlabots tās fitosanitārais stāvoklis.

Pēc vairāku autoru datiem, ar iearto zaļmēslojumu, augsne saņem pēc ķīmiskā sastāva kūtsmēsliem līdzvērtīgu organisko masu. 

Cik dziļi zaļmēslojums jāiestrādā augsnē?

Viedokļi dalās par iestrādes dziļumu, bet viens ir skaidrs, ka zaļmēslojumam tāpat kā salmiem jābūt augsnes slānī, kur ir aerobie apstākļi - 5-10 cm, maksimāli 15-18cm. Zaļmēslojumu iesaka pievelt vai sasmalcināt. Skaldproduktu nomācošā darbība uz augiem ir tikai pirmās 3-6 dienas. Salīdzinājumam minēsim salmus - tos iesaka sasmalcināt un iestrādāt augsnē 1-2 mēnešus pirms augu veģetācijas sākuma. Ja salmi iestrādāti aramkārtas dziļākos slāņos (anaerobi apstākļi), celulozes rūgšanas procesos uzkrājas organiskās skābes (etiķskābe, sviestskābe), spirti, fenola savienojumi, kas negatīvi ietekmē sakņu darbību un traucē augu augšanu un attīstību.

Cik ātri zaļmēslojums sadalās?

Ja pēc zaļmēslojuma iearšanas iestājas karsts un mitrs laiks, tā masa ātri sadalās, tāpēc strauji pieaug minerālā slāpekļa saturs augsnes aramkārtā. Ja ir nepietiekams augsnes mitrums, augu masas sadalīšanās norisinās lēnām un slāpekļa satura izmaiņas ir nelielas. Ziemājiem izmantojams nitrātu slāpeklis
0-20 cm augsnes slānī.

Zaļmēslojums augsnē jāiestrādā tad, kad tas satur visvairāk slāpekļa. Jāsargās to izdarīt par agru, it sevišķi smilts augsnēs, lai mikroorganismi to nesadalītu par ātru.

Pēc profesora A. Kalniņa datiem, lupīnas zaļmēslojums sadalās sekojoši: pirmās divas nedēļas sadalās apmēram 26%, nākošās divas nedēļas apmēram 15%, vēl nākošās - 7%, tad process ļoti palēninās.Pēc profesora J.Peives datiem, smagās māla augsnēs intensīva amonifikācija notikusi pirmās trīs nedēļas pēc zaļmēslu iestrādāšanas, nitrifikācija strauji palielinājusies tikai otrā mēneša beigās.

Zaļmēslojumam izmantojamie augi

• Vairumā gadījumos kā zaļmēslojuma augus izmanto tauriņziežus, kuru gumiņbaktērijas var uzkrāt atmosfēras slāpekli - āboliņš, baltais amoliņš, lupīna, lucerna, zirņi, pupas. Tomēr jāņem vērā, ka gumiņbaktēriju attīstībai nepieciešams laiks un īstu labumu zaļmēslojums dod tauriņziežus audzējot gandrīz visu sezonu. Ja sēklas apstrādā ar nitragīnu (piemērotu dotajam tauriņziežu veidam), gumiņbaktērijas attīstās ātrāk un slāpekļa raža ir augstāka, tomēr arī šajā gadījumā pākšaugu audzēšanas laikam jābūt vismaz 10-12 nedēļas.
• Pie zaļmēslojuma augiem pieder arī augi ar plaši sazarotu sakņu sistēmu - krustzieži (sinepes, rapsis un eļļas rutki), kā arī griķi (sūreņu dzimta), facēlija (ūdenslapju dzimta) un rudzi (graudzāles). Zaļmēslojuma augi, kas nepieder tauriņziežu dzimtai, ir augsnes ielabotāji. Pastāv uzskats, ka citi zaļmēslojuma augi augsni ar barības vielām nebagātina un pēc iearšanas, labākajā gadījumā atdod zemei to barības elementu daudzumu, ko patērējuši augšanai. Tomēr prakse rāda, ka pēc šo augu zaļās masas iestrādāšanas augsnē palielinās kultūraugu raža. Tas notiek tāpēc, ka šo sugu augu saknes irdina augsni un uzlabo tās struktūru; augu sakņu izdalījumi vai arī pati zaļā masa attīra augsni no dažiem kaitēkļiem un patogēniem; augu atliekas (sausna) bagātina augsni ar organisko vielu. Baltās sinepes un eļļas rutkus ārzemēs plaši izmanto augsnes dezinfekcijai. Parasti to veic sezonas beigās, kad raža jau novākta, bet laiks vēl ir silts. Trūdēšana norisinās vairāku mēnešu laikā. Sākoties trūdēšanas procesiem, izdalās vairākas ķīmiskās vielas, kuras iznīcina slimību ierosinātājus un pat nematodes.

!!!!! Augsnē, kas ir piesārņota ar krustziežu sakņu augoņiem, eļļas rutku un balto sinepju zaļmēslojums nav ieteicams!!!

Griķi un facēlija aktivizē kāliju, tauriņzieži - llupīna, lucerna, amoliņš un āboliņi ne tikai saista gaisa slāpekli, bet arī bagātina augsni ar klaciju.

Zaļmēslojuma augu ķīmiskais sastāvs ziedēšanas fāzē, % absolūti sausā vielā.

Lupīnas ar augstu alkaloīdu saturu izmanto tikai kā zaļmēslojuma augu. Izplatītākās ir viengadīgās lupīnas: dzeltenā, šaurlapu un baltā lupīna. Zaļmēslojumam var audzēt arī daudzgadīgo lupīnu. Lupīnām ir spēcīgi attīstīta sakņu sistēma, kas iesniedzas augsnē līdz 2 m. Visīsākais veģetācijas periods ir šaurlapu lupīnai, garāks - dzeltenajai, visgarākais - baltajai lupīnai. Lupīna ir mitruma un gaismas ziņā prasīgs augs. Vislabāk padodas mālsmilts, ar trūdu bagātās smilts augsnēs ar vāji skābu līdz neitrālu reakciju. Audzējot daudzgadīgo lupīnu, priekšaugam jādod organiskais mēslojums, bet lupīnai - fosfora un kālija minerālmēsli, kas veicina gumiņbaktēriju intensīvu darbību, paātrina lupīnas nogatavošanos un pākšu veidošanos. Sēklas iestrādā 2-4 cm dziļi. Zaļmēslojumam lupīnu iestrādā t.s. spīdīgo pākšu fāzē. Ja daudzgadīgās lupīnas zaļo masu izmanto citu kultūraugu mēslošanai, tad to pļauj ar smalcinātājpļaujmašīnām vai skābbarības kombainiem. Pirmo reizi pļauj ziedēšanas laikā, bet otro reizi - pirms sala iestāšanās.

Agrīnais sarkanais āboliņš piemērots izmantošanai zaļbarības un ziemas barības gatavošanai, sējot tīrsējā vai maisījumos ar viengadīgo aireni. Agrīno sarkano āboliņu ar ļoti labiem panākumiem var izmantot arī zaļmēslojumam. Sējas gadā aug intensīvi, rudenī daudzi augi zied, it sevišķi audzējot bez virsauga. Pirmajā lietošanas gadā sāk ziedēt jūnija 2.dekādē. Veģetācijas periodā var iegūt trīs pļāvumus. Pirmajā audzēšanas gadā attīstās straujāk nekā vēlīnais sarkanais āboliņš.

Āboliņiem ir liela nozīme trūdvielu satura palielināšanā augsnē. Āboliņi tīrsējā un mistros ar stiebrzālēm ir labākie priekšaugi ziemāju un vasarāju labībām, rušināmaugiem un liniem. Āboliņu audzēšanai piemērotas dažādas augsnes. Agrīnais āboliņš ir prasīgāks pret augsnes iekultivēšanas pakāpi nekā vēlīnais.

Baltais amoliņš ir divgadīgs augs ar spēcīgu sakņu sistēmu. Pārsvarā izmanto kā nektāraugu, jo tā ziedi izdala daudz nektāra, ilgi zied. Lopbarībā izmanto mazāk, jo augi satur ēteriskās vielas - kumarīnu, kas piedod īpatnēju garšu, tāpēc lopi to ēd nelabprāt. Labi aug vāji skābās, neitrālās vai kaļķotās augsnēs. Pacieš ilgstošu sausumu. Jāuzmanās, lai amoliņš nepāraugtu virsaugu.

Zaļmēslojums un kaitīgie organismi

Rudzi (Secale cereale). Jau pirms vairākiem gadu desmitiem tika pierādīts, ka rudzu sakņu izdalījumi dezinficē augsni un ierobežo vairāku patogēno mikroorganismu sugu (tostarp krustziežu augoņu ierosinātāju) attīstību. Rudzus var iesēt atklātā laukā, bet ieart vai citādi iestrādāt zemē pavasarī, aprīļa sākumā vai vidū. Rudzus sēj līdz oktobra vidum un pat beigām - septembrī, oktobrī iesētie saražo vairāk sausnas nekā citi zaļmēslojuma augi. Tie vairāk piemēroti audzēšanai smilšainā augsnē, bet var audzēt arī mālā vai mālsmiltī. Jāatgādina, ka augsnē slikti iestrādāti rudzi var ataugt un piesārņot nākamo kultūru. Līdzīgi daudzziedu airenei, rudzos pārziemo un nākamgad savairojas kailgliemeži.

Krustzieži.

Eļļas rutki (Raphanus sativus subsp. oleiferus) ir piemēroti audzēšanai jebkurā augsnē. Eļļas rutki sāk dīgt 2 °C temperatūrā (vēlamā 7-9 °C). Tie iztur -5 °C nakts salnas. Sēklas ir sīkas, sēklas iestrādes dziļums 2-3cm, izsējas norma 25-30 kg/ha, augsne pirms sējas obligāti jāpieveļ. Iesaka sēt rindsējā, 15 cm attālās rindās. Atkarībā no mitruma apstākļiem augi sadīgst 5-13 dienās. Eļļas rutks divas trīs nedēļas pēc sadīgšanas aug lēni. Šinī laikā to var nomākt nezāles, tāpēc to vēlams sēt pēc augiem, kuri atstāj no nezālēm tīru augsni. Tos var sēt līdz augusta vidum.

Lai neveidotos sēklas, ziedēšanas sākumā rutki jānopļauj 20-30 cm augstumā. Tas veicina arī zaļās masas ataugšanu. Eļļas rutki izceļas ar ātraudzību: 35-40 dienas pēc sadīgšanas dod 25-30 t/ha zaļmasas. Tie labi piesaista augsnes slāpekli. Eļļas rutki ir jutīgi pret salu un nav krustziežu sakņu augoņu saimniekaugi (tomēr labāk neriskēt).

Baltās sinepes (Sinapis alba). Piemērotas audzēšanai visās augsnēs un var sēt līdz septembra sākumam, tāpēc ir labs pēcaugs augustā novāktām kultūrām (sēt eļļas rutkus tad jau ir par vēlu). Audzē augsekās starp labībām kā pēcpļaujas kultūraugu zaļmēslojumam, jo sinepes mazina labību monokultūru negatīvo ietekmi. Tās slikti aug blīvās, smagās, mitrās māla augsnēs. Augsni sinepēm gatavo līdzīgi kā rapšiem. Sēklas materiālu pirms sējas kodina. Izsējas norma 14-16 kg/ha; sēklas iestrādes dziļums 2-4 cm.

Kāda lietuviešu saimniecība no Jonišķiem praktizē sinepju sēju divas nedēļas pirms graudaugu ražas novākšanas. Baltās sinepes ir ātraudzīgas, 40-50 dienas pēc sadīgšanas no tām var iegūt 20-30 t/ha zaļmasas. Lai novērstu sēklu veidošanos, augi jānopļauj, pēc tam tie vairs neataugs. Šis augs ir jutīgāks pret salu un ziemā parasti izsalst. Baltās sinepes cieš no krustziežu sakņu augoņiem, tāpēc, ja augu sekā ir paredzēti kāpostaugi, labāk izvēlēties eļļas rutkus (šis ieteikums vairāk attiecas uz eļļas rapša audzētājiem, jo ir grūti nodrošināt augu seku).

Daudzziedu airene (Lolium multiflorum). Var droši sēt visās augsnēs līdz augusta vidum. Laikus iesēta airene spēj saražot līdz 8 t/ha sausnas. Platlapu nezāles aireņu sējumos dažkārt nepieciešams apkarot, bet parasti tās aug tik strauji, ka tas nav vajadzīgs. Augs ir sala izturīgāks, siltās ziemās spēj pārziemot un var kļūt par sārņaugu. Tāpēc aireni ieteicams vispirms apstrādāt ar piemērotu herbicīdu (piemēram, Glifosātu) un tikai pēc tam iestrādāt augsnē. Airene veicina kailgliemežu savairošanas un nav ieteicama pirms zemenēm vai kāpostaugiem.

Apkopojums.

No visiem zaļmēslojuma augiem, visātraudzīgākie ir krustziežu dzimtas augi, kā, piemēram, eļļas rutki un sinepes. Tie gatavi iestrādei augsnē 30-45 dienas pēc sējas. Baltās sinepes ieteicams zem graudaugiem pasēt 2 nedēļas pirms ražas novākšanas, kā to dara Jonišķu saimniecībā, tad labvēlīgu apstākļu sakritības gadījumā (ilgs un silts rudens) ir cerība paspēt iesēt ziemājus. Baltās sinepes nevar sēt laukos, kur rapšiem ir novērota saslimšana ar krustziežu sakņu augoņiem, jo baltās sinepes var saslimt. Lai palielinātu augsnes auglību, samazinātu tās sablīvēšanos, labākais veids saimniecībām, kas audzē tikai graudaugus un eļļas kultūras, ir ievērot augu seku, audzējot tauriņziežus - lauku pupas, zirņus vai arī lucernu. Lai izdodas!

Raksts sagatavots izmantojot materiālus no publikācijām:

V.Klāsens, V.Šteinberga. Mikrobioloģija. 1987

A.Kārkliņš. Agroķīmija: lekciju konspekts.

I.Žola. Bioloģiskais dārzs ģimenei, 2010.

Kristīne SPUDAS, raksts  Saimnieks.lv, 2012.

Mārīte Gailīte, raksts financenet.tvnet.lv, 2009.