LV Kāpēc apdala Baltijas lauksaimniekus?

Eiropas Komisijas (EK) ES budžeta un kopējās lauksaimniecības reformas piedāvājums nākamajam plānošanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam Baltijas valstīm, bet jo īpaši Latvijai, ir diskriminējošs.

Pirmos desmit gadus (2004. - 2013. g.) Eiropas Savienības sastāvā attiecībā uz ES platību maksājumiem Baltijas valstis tika noliktas t. s. pārejas vai nogaidīšanas režīmā. Diemžēl arī nākamajā plānošanas periodā EK līdzšinējo nevienlīdzību neparedz novērst vai vismaz būtiski samazināt.

Atbalsta maksājumu aprēķināšanā jaunajām dalībvalstīm EK acīmredzot lietoja to pašu metodiku kā ES-15 valstīm, aprēķinot 2000. - 2006. gada references rādītājus. Proti, ņemot par pamatu iepriekšējā perioda (1997. - 1999. g.) ražošanas (vēsturisko) līmeni.

ES paplašināšanas laikā attiecībā uz vēsturiskajiem datiem labākā situācijā bija Austrumeiropas valstis (Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija), kas ekonomiskā ziņā arī t. s. sociālisma gados bija daudzmaz patstāvīgas. Pēc politiskās sistēmas maiņas lauksaimniecības nozare šajās valstīs nepārdzīvoja krasas izmaiņas un ražošanas kritumu. Nosakot references rādītājus, tie daudz neatšķīrās no šo valstu optimāli iespējamā ražošanas līmeņa.

Savukārt Baltijas valstis (īpaši Latvija), kas bija PSRS sastāvā, pēc 1990. gada politiskajām pārmaiņām piedzīvoja krasu ražošanas samazinājumu gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā. EK, nosakot platību maksājumus, par references gadiem arī Baltijas valstīm ņēma 1997. - 1999. gada datus, kad pēc straujās kolhozu un valsts saimniecību likvidēšanas situācija lauksaimniecības nozarē bija vissliktākā. Lielas zemju platības palika neapsaimniekotas, daudzi jaunie zemnieki, saskaroties ar ekonomiskajām grūtībām, pārtrauca vai sašaurināja ražošanu, kā arī ne vienmēr valsts institūcijām sniedza patiesu informāciju par apsētajām platībām un iegūto ražu.

Graudaugu kultūru sējplatība Latvijā 1990. gadā bija 688 000 ha. Cerot uz situācijas stabilizēšanos un ražošanas atjaunošanos, Latvija lūdza EK par references rādītāju apstiprināt 688 000 ha lielu laukaugu platību. Diemžēl EK saskaņoja tikai 443 000 ha vai 64 procentus no Latvijas prasītās platības.

Līdzīgu metodiku EK pielietoja arī attiecībā uz abām mūsu kaimiņvalstīm. Igaunijai prasīto 650 000 ha vietā tika saskaņoti vien 362 800 ha, bet Lietuvai attiecīgi 1 355 000 ha un 1 146 600 ha.

Nosakot maksājumus, turklāt sākotnēji tikai 25 procentu līmenī no jau tā zemās likmes, vislielākie zaudētāji aizvien ir Latvijas lauksaimnieki.

Uzlabojoties lauksaimniecības zemes izmantošanai, gadu no gada Latvijā palielinājās graudaugu un rapšu sējumu platības, kas būtiski - par vairāk nekā 30 procentiem - pārsniedza EK apstiprinātos references hekt
ārus. Tāpēc papildus valsts tiešo maksājumu likmes katru gadu ar attiecīgu koeficientu tika pārrēķinātas, t. i., samazinātas.

Savulaik (2008. gada jūnijā) Eiropas Padome secināja, ka Eiropas Savienībā ir nepieciešams nodrošināt godīgus konkurences nosacījumus visu ES dalībvalstu lauksaimniekiem, kā arī veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību visā Eiropas Savienībā.

Diemžēl EK piedāvātais tiešo maksājumu sadales priekšlikums ir klajā pretrunā ar iepriekš minētajām EP nostādnēm un Latvijas puses atkārtoti izteiktajiem priekšlikumiem un iebildumiem.

Kā zināms, platību maksājumu aprēķini nākamajam plānošanas periodam atkal tiek balstīti uz iepriekšējo t. s. vēsturisko maksājumu līmeni. Turklāt arī solīto nesamērīgi zemo palielinājumu paredzēts ieviest nevis ar 2014. gadu, bet gan pakāpeniski līdz 2020. gadam.

EK ierēdņi cenšas atrunāties ar to, ka atbalsta maksājumi Latvijas lauksaimniekiem līdz nākamā plānošanas perioda beigām salīdzinājumā ar 2013. gadu pieaugšot par 50 procentiem (no 95 eiro līdz 141 eiro par hektāru). Tīši vai netīši tiek aizmirsts, ka šajā plānošanas periodā paralēli ES platību maksājumiem tika atļauti papildu valsts tiešie maksājumi no nacionālā budžeta (par laukaugu platībām, kvotas ietvaros realizēto pienu, nokautajiem liellopiem u. c.). Jau no 2013. gada un turpmāk papildu valsts tiešie maksājumi vairs netiek pieļauti, arī Latvijas budžeta iespējas ir ierobežotas.

Latvijas lauksaimniekiem nav svarīgi, no kādiem līdzekļiem atbalsts tiek maksāts. Summējot abus pašreizējā perioda maksājumus, izrādās, ka pēc 2013. gada atbalsts nevis pieaugs, bet samazināsies.

Piemēram, 2010. gadā no ES līdzekļiem kā platību maksājumi tika saņemti 
Ls 67,2 milj., bet no Latvijas budžeta kā papildu valsts tiešie maksājumi - Ls 49,8 milj. Tātad kopā Ls 117 milj. Savukārt 2017. gadā EK Latvijai sola EUR 146 milj. jeb Ls 102,2 milj. Tas nozīmē par Ls 15 milj. mazāk nekā 2010. gadā. Ja šo rādītāju salīdzinātu ar 2011. vai 2012. gadu, starpība būtu vēl lielāka.

Lauksaimniecībā izmantojamo resursu cenas ir būtiski pieaugušas un izlīdzinājušās ar ES-15 valstu cenām. Vienīgā būtiskā atšķirība ir lauksaimniecības uzņēmumu algoto darbinieku darba samaksa un zemnieku ienākumu līmenī. No ieņēmumiem par pārdoto produkciju un platību atbalsta maksājumiem saimniecībām vispirms jānorēķinās par ražošanā izmantotajiem resursiem, jānorēķinās ar bankām par investīciju projektu realizēšanai ņemtajiem kredītiem, jānokārto nodokļu maksājumi.

Darbaspēka samaksai paliek ieņēmumu mazākā daļa, no kuras nevar nodrošināt adekvātu atlīdzību algotajiem lauksaimniecības nozares darbiniekiem un zemniekiem.

Rezultāts: cilvēku aizplūšana no laukiem, turklāt ne tikai uz lielajām pilsētām. Izmantojot brīvās darbaspēka kustības iespējas, pēc iestāšanās ES liels skaits darbspējīgo labākas izpeļņas meklējumos izbrauca no Latvijas uz Īriju, Lielbritāniju un citām valstīm. Pamatā uz lauku apvidu rēķina iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par 200 000 cilvēku, pēdējos gados nepietiekama skolēnu skaita dēļ Latvijā slēgtas vairāk nekā 150 skolas.

Par šādu situāciju atbildība jāuzņemas arī Eiropas Savienībai un tās institūcijām, kas pieļāva valstu dalījumu divās kategorijās un šādu ekonomisko politiku paredz realizēt arī turpmāk.

Situācijas labošanai ir jānovērš Baltijas valstu lauksaimnieku diskriminācija un konkurences kropļošana vienotajā ES ekonomiskajā telpā. Labvēlīga risinājuma panākšanai nepieciešama vienīgi ES institūciju labā griba. Uz kopējā ES lauksaimniecības budžeta fona tas neprasa nemaz tik lielus līdzekļus.

Ir jānosaka taisnīgi atbalsta maksājumi pēc objektīviem kritērijiem, nevis pēc absurdiem vecās "vēstures" rādītājiem.

EK vajadzētu atbalstīt Latvijas priekšlikumu, ka zemākais maksājumu slieksnis ir 80 - 90 procenti no ES vidējā līmeņa likmēm, bet augstākais varētu būt 120 procenti no ES vidējā līmeņa. Noteikti ir jāatsakās no tālākas pārejas periodu lietošanas maksājumu izlīdzināšanā.

Aizvadītajos gados Latvija ir centusies respektēt vienotās Eiropas nosacījumus, savukārt ES-15 valstis galvenokārt ir aizstāvējušas savas, ignorējot t. s. jauno dalībvalstu ekonomiskās intereses.

Šo darbību rezultāts vismaz Latvijai ir ļoti nelabvēlīgs:

jau pieminētā darbaspēka pastiprināta aizplūšana uz ES-15 valstīm un šo valstu, nevis Latvijas, ekonomikas stiprināšana;

Latvijas lauksaimniecības zemju un mežu izpirkšana un to nonākšana naudīgo ES-15 pilsoņu īpašumā;

izmantojot tiesības uz preču brīvu pārvietošanu ES vienotajā telpā, Latvijā ražoto pārtikas preču (gaļas un piena produktu, dārzeņu u. c.) izspiešana no vietējā tirgus.

Pēc desmit gadu "kopdzīves" Eiropas valstu kopējā saimē arī Latvija, tāpat kā visas Baltijas valstis, ir pelnījusi taisnīgu, vienlīdzīgu attieksmi un dalījuma "vecās/jaunās" dalībvalstis izbeigšanu.

Avots: www.la.lv